Raksti / Instruktāža ārvalstu darbiniekam — ko likums prasa un ko tas neprasa
Instruktāža ārvalstu darbiniekam — ko likums prasa un ko tas neprasa
Darba aizsardzības likums nenosaka instruktāžas valodu. Tas nosaka rezultātu — darbiniekam jāsaprot, un darba devējam par to jāpārliecinās. Kur šī prasība parādās MK noteikumos Nr. 749.
Ražotnē pirmdien sāk seši jauni darbinieki. Divi runā latviski, viens krieviski, trīs — ne vienā, ne otrā valodā. Darba aizsardzības speciālistam ir stunda un instruktāžu žurnāls, kurā līdz dienas beigām jābūt sešiem parakstiem.
Šajā brīdī parasti uzdod nepareizo jautājumu: kādā valodā mums jāinstruē, lai būtu likumīgi? Likums uz to neatbild, jo tas valodu nemin. Tas prasa kaut ko citu — un grūtāku.
Ko likums patiešām prasa
Darba aizsardzības likuma 14. panta ceturtā daļa — burtiski:
14. pants — burtiski
"Darba aizsardzības instrukcijām un apmācībai ir jābūt nodarbinātajiem saprotamai un piemērotai viņu profesionālajai sagatavotībai. Darba devējs pārliecinās par to, ka nodarbinātais ir sapratis darba aizsardzības instrukcijas un apmācību."
Divas prasības vienā teikumā. Pirmā ir par saturu: tam jābūt saprotamam. Otrā ir par darba devēju: viņam jāpārliecinās, ka darbinieks ir sapratis. Otrā prasība ir tā, kas praksē tiek izlaista — un tieši tā ir formulēta kā darba devēja pienākums, nevis kā darbinieka atbildība.
Tāpat to formulē arī Valsts darba inspekcija savā informatīvajā materiālā trešo valstu viesstrādniekiem: pirms darba uzsākšanas jāiziet instruktāža un apmācība darba aizsardzībā, un tai jābūt "nodarbinātajam saprotamai un piemērotai profesionālajai sagatavotībai" (VDI, 08.01.2024.).
Kur noteikumos parādās ārvalstnieks
MK noteikumi Nr. 749 ārvalstu darbinieku min tieši vienā vietā — un tā ir žurnāla aile. Gan 3. pielikumā (ievadapmācība), gan 4. pielikumā (instruktāža darba vietā) instruējamā identifikācijas aile skan: "personas kods vai ārvalstnieka darba atļaujas numurs".
Tas ir mazs, bet svarīgs signāls. Noteikumi pieņem, ka ražotnē strādā cilvēki bez Latvijas personas koda, un tiem nav atsevišķas, vieglākas kārtības. Instruktāžas prasības ir tieši tās pašas, kas visiem pārējiem — tie paši četri instruktāžu veidi, tie paši reģistrācijas un glabāšanas noteikumi.
Divas lietas, kas jāsakārto pirms instruktāžas un ko VDI norāda savā materiālā: ārzemnieku atļauts nodarbināt tikai tad, ja viņam ir piešķirtas tiesības uz nodarbinātību, un darba līgums slēdzams valsts valodā — bet, ja darbinieks valsts valodu pietiekamā līmenī nepārvalda, darba devējam ir pienākums rakstveidā informēt viņu viņam saprotamā valodā par darba līguma noteikumiem.
Likumdevēja loģika abās vietās ir viena un tā pati: dokuments var būt latviski, saprašanai jānotiek darbinieka valodā.
8. punkts: apmācība jāpielāgo cilvēkam, nevis otrādi
8. punkts — burtiski
"Darba devējs nodrošina nodarbināto apmācību darba aizsardzības jautājumos, izvēloties tādu apmācības veidu, kas atbilst nodarbinātā profesionālajai sagatavotībai, ņemot vērā nodarbinātā izglītību, iepriekšējo apmācību, darba pieredzi un spējas, kā arī uzņēmuma specifiku."
"Izvēloties tādu apmācības veidu" nozīmē, ka apmācības veids ir darba devēja izvēle un atbildība. Ja izvēlētais veids konkrētajam cilvēkam nestrādā — piemēram, tā ir mutiska instruktāža valodā, kuru viņš nesaprot, — tad nav izpildīts 8. punkts, nevis darbinieks ir "slikts".
Kur pārbaude notiek un kur tā krīt
Noteikumos ir trīs vietas, kur saprašana ir jāpārbauda, nevis jāpieņem.
14. punkts — pēc ievadapmācības: "Par ievadapmācībā izklāstītā materiāla apguvi persona, kura veikusi apmācību, pārliecinās pārrunās ar nodarbināto."
19. punkts — pēc instruktāžas darba vietā: "Pēc instruktāžas darba vietā instruētājs pārbauda nodarbinātā zināšanas un praktiskās iemaņas."
20. punkts — burtiski
"Ja nodarbinātā zināšanas pēc instruktāžas darba vietā ir neapmierinošas un var radīt risku viņa vai citu nodarbināto drošībai un veselībai, viņam aizliegts uzsākt darbu un instruktāža jāveic atkārtoti."
Ievērojiet 14. punkta vārdu — pārrunās. Pārrunas nozīmē divvirzienu sarunu. Ja instruktoram un darbiniekam nav kopīgas valodas, "Vai sapratāt?" — "Da" nav pārrunas; tā ir formalitāte, kas žurnālā izskatās tāpat kā īsta pārbaude, bet nepierāda neko.
Un 20. punkts nav ieteikums. Ja zināšanas ir neapmierinošas, darbu aizliegts uzsākt. Praksē tas nozīmē, ka valodas barjera nav iemesls instruktāžu izlaist — tā ir iemesls to organizēt citādi.
Trīs veidi, kā uzņēmumi to risina
Tulks vai brigadieris kā starpnieks. Strādā, ja starpnieks ir pastāvīgi pieejams. Trūkums: instruktāžas saturs katru reizi iziet cauri cilvēkam, kurš pats nav darba aizsardzības speciālists, un neviens nezina, cik daudz pa ceļam pazūd.
Rakstiskas instrukcijas tulkojumā. Vajadzīgs solis, bet ar to nepietiek — 15. punkts prasa instruktāžā praktiski parādīt drošus darba paņēmienus un metodes, ne tikai iedot tekstu.
Krievu valoda kā universāls tilts. Pieņēmums, kas mūsdienās bieži nav patiess. Daļa trešo valstu darbinieku krieviski nerunā, un instruktāža valodā, ko cilvēks saprot daļēji, ir tieši tā situācija, pret kuru vērsts 14. panta ceturtās daļas otrais teikums.
Ko šeit maina video un ko nemaina
MK noteikumu Nr. 749 13. punkts videofilmas min kā uzskates līdzekli ievadapmācībā, un 15. punkts pieļauj uzskates līdzekļus arī instruktāžā darba vietā. Video ar šo prasību sader labi tieši daudzvalodu ražotnē: viens un tas pats saturs, viens montāžas darbs, un skaņu celiņš vai subtitri katrai vajadzīgajai valodai. Darbinieks redz to, kas notiek jūsu ražotnē — jūsu iekārtas, jūsu maršrutus, jūsu individuālos aizsardzības līdzekļus — nevis vispārīgu mācību filmu.
Bet video neaizstāj instruktāžu, un ārvalstu darbinieka gadījumā tas ir vēl acīmredzamāk. Arī ar video paliek spēkā:
- instruktors, kas atbild par instruktāžu (17. punkts);
- praktiskā daļa — drošu darba paņēmienu parādīšana klātienē (15. punkts);
- zināšanu pārbaude (19. punkts) un pietiekams laiks tai (26. punkts);
- paraksts reģistrā — 3. un 4. pielikuma aile "instruētās personas paraksts";
- pienākums pārliecināties, ka darbinieks saprata (Darba aizsardzības likuma 14. pants).
Ko video maina, ir izklāsta daļa: tā kļūst vienāda katram darbiniekam un katrā valodā, un instruktora laiks pāriet no stāstīšanas uz to, ko nevar filmēt — praktisko parādīšanu un pārbaudi.
Vienas darba drošības instruktāžas video izmaksas ir 2450–2900 EUR + PVN par vienu filmēšanas dienu; summu virza filmēšanas apjoms un objektu skaits. 8–10 video pakete — 14 850 EUR + PVN. Papildu valodas versija ir tulkojums un skaņas ieraksts jau uzņemtam materiālam, nevis jauna filmēšana.
Konteksts, kāpēc tas nav teorētisks jautājums: 2024. gadā Valsts darba inspekcija konstatēja 3 463 darba aizsardzības pārkāpumus, un 860 no tiem bija par nodarbināto neinstruēšanu.
Kopsavilkums
- Likums nenosaka instruktāžas valodu — tas prasa, lai instrukcijas un apmācība ir darbiniekam saprotamas (Darba aizsardzības likuma 14. pants)
- Darba devējam ir pienākums pārliecināties, ka darbinieks saprata — tas ir atsevišķs pienākums, ne tikai satura prasība
- MK noteikumu Nr. 749 8. punkts liek apmācības veidu pielāgot konkrētā darbinieka spējām un sagatavotībai
- Pārbaude notiek pārrunās (14. p.) un ar zināšanu un praktisko iemaņu pārbaudi (19. p.); ja tā neizdodas, darbu aizliegts uzsākt (20. p.)
- Žurnāla aile ārvalstniekam ir darba atļaujas numurs personas koda vietā (3. un 4. pielikums) — pārējās prasības ir identiskas
- Video ir uzskates līdzeklis (13. un 15. p.), kas ļauj vienu saturu izdot vairākās valodās; instruktors, praktiskā daļa, pārbaude un paraksts paliek