Instruktāža apakšuzņēmējiem un citiem, kas ienāk teritorijā

Ražotnē ir divas cilvēku plūsmas. Pirmā ir savi darbinieki — tie ir sarakstos, viņiem ir instruktāžu žurnāls, viss ir kārtībā. Otrā plūsma ir visi pārējie: iekārtas piegādātāja servisa inženieris, būvbrigāde, kas maina jumtu, šoferis, kas atved izejvielas, un auditors, kurš atbrauc uz dienu.

Otrā plūsma bieži ir lielāka par pirmo. Un tieši tai sistēma parasti nav.

Ko prasa likums

Tas nav ieteikums un nav atkarīgs no līguma teksta. Ja cilvēks ienāk jūsu teritorijā strādāt, viņam jāzina, kas tur ir bīstams — un pierādīt, ka viņš to uzzināja, būs jums.

Pie tā nāk klāt mērķa instruktāža: MK noteikumu Nr. 749 25. punkts paredz to darbam, ko veic ar norīkojumu vai atļauju (25.4.) un vienreizējiem darbiem (25.2.). Lielā daļā ražotņu apakšuzņēmēju darbs iekrīt tieši šajās kategorijās.

Trīs pienākumi, kas rodas pirms brigāde atbrauc

16. pants nav viens teikums. Tajā ir četras daļas, un praksē tās nozīmē trīs atsevišķus pienākumus, kas iestājas dažādos brīžos.

Pirmais — sadarboties un saskaņot. Panta pirmā daļa: ja vienā darba vietā nodarbināti vairāku darba devēju nodarbinātie, darba devējiem „ir pienākums sadarboties“, saskaņot veicamos darba aizsardzības pasākumus un informēt citam citu, savus nodarbinātos un uzticības personas par darba vides risku. Tas nozīmē, ka arī jūsu paši darbinieki ir jāinformē par to, ka teritorijā ienāk sveši cilvēki ar savu tehniku.

Otrais — informēt otru darba devēju laikus. Panta otrā daļa prasa, lai iesaistīto nodarbināto darba devējs „laikus (pirms šādas iesaistīšanas)“ saņemtu informāciju par darba vides risku, par darba aizsardzības pasākumiem uzņēmumā kopumā un par tiem, kas attiecas uz katru konkrēto darba vietu un darba veidu. Iekavas likumā nav dekorācija: informācijai jābūt pie apakšuzņēmēja pirms viņš atbrauc, nevis pie vārtiem.

Trešais — instruēt pašus cilvēkus. Trešā daļa, kas citēta augstāk. Ievērojiet divus vārdus, kurus parasti nepamana: instruktāža vajadzīga ne tikai pirms darba uzsākšanas, bet visā laikposmā, kad cilvēki tiek nodarbināti uzņēmumā. Brigādei, kas strādā trīs mēnešus, ar vienu instruktāžu pirmajā dienā nepietiek.

Izņēmums, uz kuru bieži atsaucas nepamatoti

Panta ceturtā daļa: ja cita darba devēja nodarbinātie sniedz „tādu specifisku pakalpojumu, kas parasti pie darba devēja kā pakalpojuma saņēmēja netiek veikts“, instruktāžu nodrošina viņu pašu darba devējs.

Šo pantu mēdz lietot kā vispārēju attaisnojumu — „viņi ir specifiķi, viņus instruē pašu firma“. Bet izņēmums attiecas uz viņu darba metodi, nevis uz jūsu teritoriju. Liftu apkopes brigādi par liftu apkopi tiešām instruē viņu darba devējs. Par to, kur jūsu ražotnē brauc iekrāvēji, kurās zonās ir obligāti ausu aizsargi un kur ir evakuācijas savākšanās vieta, viņu darba devējs neko nezina un nevar instruēt.

Kāpēc praksē tas notiek formāli

Ne tāpēc, ka kādam vienalga. Tāpēc, ka aritmētika nesanāk.

Brigāde atbrauc astoņos no rīta. Viņu ir seši. Drošības speciālists tobrīd ir citā korpusā. Objekta vadītājs paņem žurnālu, pastāsta galveno divās minūtēs, visi paraksta, un darbs sākas — jo brigāde maksā par stundu un grafiks ir šodienai.

Nākamnedēļ atbrauc cita brigāde. Un tā katru nedēļu.

Rezultāts ir paraksti, kas ir, un zināšanas, kuru nav. Formāli dokuments pastāv. Reāli cilvēks nezina, kur teritorijā brauc iekrāvēji un kurā zonā ir obligāti ausu aizsargi.

Paraksts žurnālā pierāda, ka instruktāža notika. Tas nepierāda, ka cilvēks kaut ko uzzināja. Nelaimes gadījumā jautās par otro.

Kāpēc šī grupa ir riskantāka par pašu darbiniekiem

Pastāvīgais darbinieks kļūdu teritorijā izlabo pats — viņš tur staigā katru dienu. Cilvēks, kurš ienāk pirmo reizi, nezina neko no tā, kas jums ir pašsaprotams:

• kurš ceļš ir gājēju un kurš ir tehnikas
• kur iekrāvējs iznāk no aiz stūra bez redzamības
• kuras durvis nedrīkst atstāt vaļā un kāpēc
• kas notiek, ja atskan signāls
• kur ir savākšanās vieta evakuācijā

Turklāt viņš strādā ar savu darba metodi, savā tempā un bieži spiediena apstākļos — jo viņa uzdevums ir izdarīt šodien un braukt tālāk.

Kā to atrisināt, nepalielinot slodzi

Risinājums nav stāstīt garāk. Risinājums ir pārcelt vispārīgo daļu ārpus objekta.

Praktiski tas izskatās tā: teritorijas video ir 3–4 minūtes. To nosūta apakšuzņēmēja kontaktpersonai kopā ar līgumu vai darba uzdevumu. Brigāde noskatās pirms ierašanās — ceļā, birojā, telefonā. Kad viņi atbrauc, objekta vadītājam paliek konkrētā darba vieta, riska faktori tieši šai vietai, jautājumi un paraksts.

Divas lietas mainās uzreiz. Pirmā — instruktāža vairs nav atkarīga no tā, vai speciālists tajā brīdī ir tuvumā. Otrā — visi apakšuzņēmēji dzird vienu un to pašu, arī tie, kas atbrauc piektdienas vakarā.

Un tie, kas nav apakšuzņēmēji

Tā pati problēma, tikai mazākā mērogā, ir ar visiem, kas teritorijā ienāk uz īsu brīdi: šoferiem, kurjeriem, klientu pārstāvjiem, auditoriem, praktikantiem. Cilvēks, kurš teritorijā ir 20 minūtes, reti izies pilnu instruktāžu — bet iekrāvējs viņu neatšķir no darbinieka.

Šeit video ir vienīgais praktiskais veids: to var izsūtīt jau pirms pirmās iebraukšanas vai parādīt pie caurlaides.

Pašnodarbinātie — te noteikumi ir citi

Ja cilvēks atbrauc nevis kā cita uzņēmuma darbinieks, bet kā pašnodarbinātais, 16. pants uz viņu neattiecas. Attiecas nākamais — 16.¹ pants, un tas ir uzrakstīts stingrāk, nekā daudzi domā.

„Tikpat drošu“ nozīmē, ka atkāpties nav kur. Cilvēks, kurš strādā uz līguma, saņem to pašu drošības līmeni, ko cilvēks algas sarakstā.

Otra puse ir pienākums, kas gulstas uz pašu pašnodarbināto: panta otrā daļa liek viņam ievērot jūsu norādījumus darba aizsardzības jautājumos un informēt jūs par sava darba specifiku, lietotajām metodēm un izmantoto aprīkojumu, ja tas var ietekmēt citu nodarbināto drošību. Praksē to gandrīz nekad nepajautā — un tieši tāpēc metinātājs sāk strādāt zem sprinkleru sistēmas, par to nevienam nepasakot.

Un tiesības, par kurām der zināt: panta trešā daļa dod jums tiesības nepielaist pašnodarbināto pie darba vai apturēt viņa darbu, ja konstatējat, ka viņš pārkāpj darba aizsardzības noteikumus vai apdraud savu vai citu drošību. Tas nav līguma jautājums, tas ir likumā.

Ko šis nemaina

To pašu, ko vienmēr. Video ir uzskates līdzeklis — instruētājs, praktiskā daļa, zināšanu pārbaude, paraksts un reģistrs paliek. Sīkāk par to, kur iet robeža, ir atsevišķā rakstā, un par to, kura instruktāža ir kura — šeit. Ja meklējat, kā visu apmācības sistēmu salikt kopā, sākums ir darba aizsardzības apmācības lapā.

Cik maksā neinstruēšana

Par šo daļu parasti runā neskaidri — „var būt sods“. Sods ir izsakāms konkrētā summā, un aprēķins ir divos soļos.

Otrais solis ir Administratīvās atbildības likuma 16. panta otrā daļa: viena naudas soda vienība ir pieci eiro.

Tātad uzņēmumam tie ir 1400–2900 eiro, atbildīgajai fiziskajai personai — 350–700 eiro. Par vienu pārkāpumu. Blakus tam stāv 37. pants, kas par citiem darba aizsardzības pārkāpumiem, kuri rada tiešus draudus, paredz juridiskajai personai to pašu 280–580 vienību diapazonu.

Skaitlis ir noderīgs ar to, ka to var salikt blakus vienam teritorijas video, kas kalpo visām brigādēm visu gadu. Bet godīgi: naudas sods nav galvenais arguments. Galvenais ir tas, ka cilvēks, kurš nezina, kur iznāk iekrāvējs, agrāk vai vēlāk tur nostāsies.

No kā sākt

Ja apakšuzņēmēju plūsma jūsu ražotnē ir liela, pirmais solis ir vienkāršs: izejam teritoriju kopā un pierakstām, ko cilvēkam no malas tur tiešām jāzina, pirms viņš sāk strādāt. Pēc tam ir skaidrs, vai pietiek ar vienu teritorijas video vai vajag vairākus. Šī izpētes vizīte ir bez maksas.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai apakšuzņēmēja darbiniekus tiešām jāinstruē mums, ja viņiem ir sava firma?

Jā. Darba aizsardzības likuma 16. panta trešā daļa uzliek šo pienākumu tam darba devējam, kura uzņēmuma darbā cita darba devēja nodarbinātie ir iesaistīti — tātad jums. Viņu pašu darba devējs instruē par viņu profesiju un metodēm; par jūsu teritoriju, riska faktoriem un kārtību instruējat jūs. Vienīgais izņēmums ir panta ceturtā daļa: specifisks pakalpojums, kas pie jums parasti netiek veikts, un tur runa ir par pakalpojuma metodi, ne par jūsu teritoriju.

Cik bieži apakšuzņēmēju brigāde jāinstruē no jauna?

Likums šeit nedod skaitli tāpat kā saviem darbiniekiem. 16. panta trešā daļa prasa instruktāžu pirms darba uzsākšanas un visā laikposmā, kad viņi tiek nodarbināti uzņēmumā — tātad ilgstošam darbam ar vienu reizi nepietiek. Praksē to piesien pie darba posmiem un pie MK noteikumu Nr. 749 24. punkta: ja mainās darba apstākļi, darba vieta vai aprīkojums, vai ja noticis nelaimes gadījums, vajadzīga neplānotā instruktāža.

Vai pietiek ar parakstu žurnālā?

Paraksts ir reģistrācija, ne instruktāža. MK noteikumu Nr. 749 19. punkts prasa, lai pēc instruktāžas darba vietā instruētājs pārbauda zināšanas un praktiskās iemaņas, un 20. punkts nosaka: ja zināšanas ir neapmierinošas un var radīt risku, darbu aizliegts uzsākt un instruktāža jāveic atkārtoti. Nelaimes gadījuma izmeklēšanā jautās par zināšanām, nevis par parakstu.

Kā ar šoferi, kurš teritorijā ir 20 minūtes?

Ja viņš teritorijā veic darbu, uz viņu attiecas tie paši noteikumi. Apjoms ir samērojams ar to, ko viņš dara un kur nokļūst, bet „viņš tikai izkrāva un aizbrauca“ nav kategorija, kuru likums pazīst. Tieši šai grupai video ir vienīgais praktiskais risinājums — to var izsūtīt pirms pirmās iebraukšanas.

Vai pašnodarbinātajam ir tas pats režīms?

Nē, viņam ir savs pants — 16.¹. Tas prasa nodrošināt pašnodarbinātajam tikpat drošu darba vidi kā savā uzņēmumā nodarbinātajiem, uzliek viņam pienākumu informēt jūs par sava darba specifiku un metodēm, un dod jums tiesības nepielaist viņu pie darba vai apturēt darbu, ja viņš pārkāpj noteikumus.

Vai video var aizstāt šo instruktāžu?

Nē. MK noteikumu Nr. 749 13. punkts min videofilmas kā vienu no tehniskajiem mācību un uzskates līdzekļiem, ar kuriem organizē ievadapmācību. Instruētājs, praktiskā daļa, zināšanu pārbaude un paraksts reģistrācijas dokumentā paliek. Video pārceļ ārpus objekta to daļu, kas visiem ir vienāda, lai uz vietas paliktu tikai konkrētā darba vieta. Sīkāk — rakstā par to, ko video aizstāj un ko ne.